Ronaldam Briedim nav humoristiskās dzejas šī vārda tradicionālā nozīmē. Drīzāk var runāt par t.s. postironiju, resp. izteiksmes veidu, kurā nopietnību ir gandrīz neiespējami nošķirt no nenopietnības. Nav saprotams, vai dzejnieks joko vai runā nopietni. Briedis arī pats to ir publiski apliecinājis: “Mana attieksme pret ironiju ir vairākkārt nomainījusies un transformējusies postironiskā skatījumā – ironijā par pašu ironiju.”

Pusjaunās un jaunās latviešu paaudzes priekšstatu par nopietnību un nenopietnību visai stipri ietekmējis tieši Kārlis Vērdiņš. Vērdiņš par dzejas sūtību izteicies: “Man interesanta ir tikai tāda dzeja, kurā ir, vismaz daļā, kāds izaicinājums.” Vērdiņu var uzlūkot par ironiski ciniska stila piekopēju. Ironija ir satīrisks izteiksmes līdzeklis, ar kura palīdzību tiek pieslēpta teksta īstā – izsmejošā jēga. Savukārt cinisms, kā pieņemts uzskatīt, ir dziļa nošķaudīšanās par sabiedrībā pieņemtām normām, arī par svētumiem un vērtībām, tās pazeminot un ironiskā kārtā devalvējot. Tā, piemēram, vairākas valodnieku, vēl jo īpašāk sieviešu valodnieču paaudzes, piekopa Jāņa Endzelīna pielūgsmi un gandrīz vai dievišķošanu. Vērdiņam šai vai gandrīz šai sakarā ir dzejolis "Pieaugušie" – par Kokas kundzi un Endzelīna garu, kas nolaidies pie viņas pa “mēness staru lejā”.

Postironijas piekopējs neokonstruktīvisma  garā būvētā dzejā. Pelšs dzejo kā literārajā, tā latgaliešu rakstu valodā, varētu teikt arī krieviski, ja pieskaita viņa pantos sastopamos lamu vārdus. Viens no postironiski veidotiem dzejoļiem veltīts Rainim viņa 150gadē, resp. Jānim Pliekšānam, rakstīts it kā viņa vārdā, vēršoties pie Eināra Pelša kā savas reinkarnācijas: „myusu jaunu dīnu zjamis tyvai cīši: tova – ančkini-ciši, muna – jasmuiža i genders tys pots (poetiska puiša) i hamļeta pruots (tu bī or not tu bī) i spaņs tev golvā yūtubī i vuiceja myus daugavpiļs, reiga, krīveja i vuords tovs kristeitais juoņs kai muns beja uzvuorda skaņis tev munys až vysys (nav tik k, i, n, ā) tu – ita as tik cytā kinā beji pliekšāns pelšs niuļa obi lobi (pus čangaļa pus čiuļa)”* *nu muņim vuordim pīraksteja praiļu zāns einaraiņs einarāns.

Klāva Elsberga dzīves laikā paspēja iznākt divas viņa dzejoļu grāmatas “Pagaidīsim ausaino” (1981) un “Bēdas uz nebēdu” (1986). Elsberga, tāpat kā Māra Melgalva dzejas tekstus, komponējis Juris Kulakovs un tie kļuvuši par grupas “Pērkons” repertuāra nozīmīgu daļu. Daudzus no 1980. gados sarakstītajiem Elsberga dzejoļiem caurauž rūgta ironija, ko precīzi izsaka viņa paša divrinde: “Rūgts ir ne tikai analgīns,/ Bet arī dzīve ziniet.”

Latviešu humoristiski satīriskajā dzejā tomēr ir arī pa kādai sievietei. 20.gs. sākumā tā bija Melnupju Marija, 20.gs. beigās satīrai pievērsās Inese Zandere, ko tagad pazīstam galvenokārt kā bērnu dzejas iemīļotu autori. Viņa pati, jautāta par smiešanās nepieciešamības biežumu un veidu, atbildēja tā: “Es pārāk daudz nesmejos, to var redzēt spogulī, mutes kaktiņi uz leju. Bet ir tāda lieta, ka valoda pati vedina runātāju uz asprātībām, gribi negribi - un atkal sanācis kāds joks, ko valoda pateikusi priekšā. Un man turklāt tā Zirņa kompānijas skola, tur toni uzdeva Juris Pakalniņš, un tas bija cirks, kino un māksla vienlaikus, katra tikšanās - īsts ļembasts, bija jāspēj improvizēt. Es neesmu aizspriedumaina, man ir augsts panesības slieksnis pret dažādiem stiliem, pret necenzēto,  cinisko, visam tikai jāzina īstā vieta un konteksts.” (Zandere, 2019) Zanderes minētais Juris Pakalniņš ir kinorežisors, bet Zirnis – visiem labi pazīstamais žurnālists Egils Zirnis.

Andris Žebers (1958), īst. v. Andris Breže. Debijas krājums "Tetovējumi" (1988), kuru raksturo ironijas, epatāžas un sarkasma klātbūtne. Gandrīz ar 20 gadu starplaiku - 2007. gadā iznāk Žebera nākamās grāmatas ar zīmīgiem virsrakstiem "Šnabji" un "Blaknes". Viena no Žebera ironeskām: meitene vasaras kleitiņā īsā kā japāņu haika gadījās pretim man nāca un bija tā glīta no vaiga bet pagāju garām viņai jo muļķim nekad nav laika meitenei vasaras kleitiņā īsā kā japāņu haika.

Dzejnieks un atdzejotājs no somugru valodām. Atdzejojis somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzeju: “Viņa, ietekmējoties no igauņu jaunajiem dzejniekiem, kuri raksta dienvidigauņu (veraviešu) valodā, sāka dzejoļus rakstīt savas vecāsmātes valodā.” Guntars Godiņš šim atdzejojumam izmantoja Vidzemes lībisko dialektu. Lībiskās formas un makšķernieka kaislības iedvesmots uzrakstījis arī humorgabalu izloksnē “Dzejols pa Dougou”. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados viņš līdz ar citiem toreiz jaunajiem dzejniekiem pievērsās satīras žanram: “Ironija, kas atrodama manas paaudzes dzejnieku darbos, bija savveida sports, cik tālu atļaus, kas izies cauri.”

M.Melgalva dzejā atrodama viegla, smaga ironija, gan arī postironija, kurā sapludināts smejamais un nopietni tveramais, kurā ir parodiskums un epigrammu kodīgi sarkastiskais stils, arī groteska. Inese Zandere darīja zināmu līdz šim nepublicētu gaiša smaida rīmi, ko Egils Zirnis veltījis Melgalvam un viņa mīlestībām: “Ak Māri, ak Māri,/ Tu stāvi visam pāri,/ Pat savu miesas kāri/ Tu aizgaini kā spāri!”.

E.Zirņa autorkontā ir viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais postmodernistiskais latviešu dzejoļu krājums “Rudu lapsu kāsis” (1985). Kaut arī pēc šī krājuma publicēšanas Zirnis pārsvarā darbojies kā žurnālists, smalks intervētājs un aprakstnieks, dzeju, īpaši humoristiski satīrisko, viņš nav uzdevis. Dažas no E.Zirņa a la tautasdziesmām: odi koda skolotāju trīcošām kājiņām skolas bērni skatījās mirdzošām actiņām Zinu, zinu, bet neteikšu Kas notika Jāņu nakti: Jānis Līgu papardēs Ar aifonu bildinājis. Par gadskārtu Jānīts nāca Jāņabērnus apraudzīt. Šogad vairs neraudzīsi - Mums ir datu aizsardzība! Mūzika: K.Remonts - Atceries, biedri! (M:Riekstiņš Juris, T:Zirnis Egils) Mirdza Zīvere un Imants Vanzovičs - Nakts (M.Porietis Jānis, T:Zirnis Egils)

Zviedrijas latvietis. Kronberga oriģināldzejai piemīt plašas amplitūdas ironija un sarkasms, sākot no viegluma un beidzot ar raupju smagumu. Rihards Rīdzinieks ritmiskajā valodā izklāstītajā dzejas vēsturē par Kronbergu izsakās tā: “Kronbergam skaistums nav svarīgs, tālu viņš lidot un augstu/ vēlas ar valodas spārniem, mīlot ik latvisku skaņu.”

Satīrisko dzeju parakstījis vai nu īstajā vārdā, vai kā Jānis Kanālmalietis. Līdzīgi Blaumanim arī Rokpelnim ir paticis pavilkt uz zoba romantiskā dzejas stila pārmērības un ārišķības: Zelta lapa zilu lapu Iemīlēja rudenī – Liepas lapai debess lapa Atspīdēja ūdenī. Bet, kad krita zelta lapa, Zilo lapu nesastapa. Un virs liepas lapas kapa Apraudājās debess lapa. Žēl, no šitām raudām tapa Mana mēteļdrēbe slapa. Mūzika: Pērkons - Kā pasakā (Jāņa Rokpelņa dzeja)

Dzimis ventspilnieks. Lībiskā apziņu viņā pamodinājis Ventspils Mūzikas vidusskolas koncertmeistara un pedagoga Dzintara Kļaviņa veidotais muzikālais uzvedums “Līvu zeme – Dzintarzeme” (1956.g.). Humoristisko dzeju sacerējis gan ventiņiski, gan literārajā valodā.

K.Skujenieka dzeja ir liriski apcerīga, bet neizpaliek tajā arī pa satīriskam akcentam. Septiņdesmitajos gados viņš sacerēja parodiju ciklu “Ar Diev-  un Raiņpalīgu”. Vienā no šī cikla dzejoļiem – četrrindēm ievīta parodija par Raiņa “Lauztajām priedēm” apvienojumā ar padomju autorūpnīcas masīvāko ražojumu - smago automašīnu ZIL: ZIL’s betona stabu nolauza kas šosejas malā stāvēja pēc tālēm šoferis gribēja sniegt ne celties tas spēja ne muguru liekt.

Ojārs Vācietis publicēja satīriskus gabalus žurnālā Dadzis ar pseidonīmu O.Vāle. Vācietim ir patikuši arī ekspromti ar humora piedevu, sūtīti zīmītēs kolēģiem vai dzīvesbiedrei Ludmilai Azarovai. Viens no tādiem - adresēts sievai - un nosaukts “Ļudas izdarāmo darbu saraksts”: Bella – bella – moru – Vienu sainīti. Svaigu, svaigu pieniņu – Vienu spainīti. Ka – ka – ka – ka – fiju – Vienu kanniņu. Cūku – cūku – riņu – Vienu vanniņu. Bet to visu, Ļuda, Vajag ļoti drīz, Jo man papirausu Paliek tikai trīs. Vācietis rakstīja arī parodijas par amatbrāļiem. Viena no tām par Anatolu Imermani – kādreiz komunistiski kreisu, bet vienmēr bohēmas un dažādas raudzes sieviešu apmīļotu dzejnieku: Tādi brīži dzīvē gadās reti: Iznācu no restorāna laukā – Pagadījās tieši pretī Viena īsti veca Rīgas ... meitene.

Prozaiķis Alberts Bels, uzjautāts par Ziedoņa humora izjūtu, teica: “Ziedonis bija spožs humora huligāns.” Māra Zālīte: “Viņam bija izcila humora izjūta, bet tā nekādā ziņā nebija virspusēja. Ziedoņa joki bija tādi, ko ne visi saprata. Dažkārt tie bija ļoti asi joki. Pavisam kas cits nekā, piemēram, Ķempei, kurai tie bija sadzīves rakstura. Viņa trioleti ir burvīga intelektuālā humora forma.” Patiešām, Ziedoņa trioletiem piemīt viegls un gaišs humors, kā piemēram: Sveicināti, susuriņi alās! Mēs te tā kā muļķi – lidojam. Muļķīgi, ka pasaule tā dalās. Sveicināti, susuriņi alās! Mēs te saulē, okeānu salās, Alas nerokam un nederam nekam, Sveicināti, susuriņi alās! Mēs te – tā kā muļķi lidojam.

Dundagas novadā dzimušais Arnolds Auziņš ir izcēlis dundžiņu jeb Dundagas apkaimes izloksnes īsumu apvienojumā ar kurzemnieku humormīļumu: es pa dundžiņ vīz tēvreiz teic, cit vel tike puse, es ju beidzs. sāk akal no gal, drošs paliek drošs – nevar ju skaidar zint, vo Dievs tāmnik valad prot. (tēvreiz divreiz)

Valdis Artavs (1928), īst.v. Vladislavs Staunis. Dzejnieks, kuram visvairāk humoristiski satīrisko dzejoļu krājumu - skaitā vismaz četrpadsmit. Artava humors dažbrīd bija visai kodīgs. Rakstnieks Jānis Liepiņš apraksta, kā Artavs uzrakstījis parodiju par kādas dzejnieces nevarīgajiem pantiem. – “Drīz pēc tam parodētā persona iedzērusi indi. Artavs lielā izbīlī jozis uz Rakstnieku savienību taujāt Mirdzai Ķempei, vai tikai viņa panti nav noveduši mīlestības apdzejotāju pie indes pudelītes. - Artav, - mierīgi sacījusi dzejas konsultante - sievietes neindējas parodiju, bet nekaunīgu vīriešu dēļ.”

Ņujorkietis Gunars Saliņš Mierkalnu nodēvējis par “trimdas dzejas jauno brīnumu”, piešķirot viņa dzejai epitetu – draiskā: “Mums nekad neiznāca tikties, bet viņa draiskais «mīlas universs» man iepatikās. Un atceros, ar kādām ovācijām un sajūsmas saucieniem Pablo dzeju 1960. gadā uzņēma pārsimt trimdinieki Ņujorkā.” Austrālijā dzīvojošais Kārlis Ābele par Mierkalna  dzeju rakstīja atturīgāk. – Tur esot “rotaļīgi, skanīgi vārdu virknējumi bez jēdzieniskas sakarības. Nav nozīmes mēģināt tos saprast vai, ja tas neizdodas, noskaisties, drīzāk labsirdīgi pasmaidīt.”

19 gadu vecumā O.Jēgenu iesauca leģionā, viņš tika ievainots. 1945.g. nonāca gūstekņu nometnē, kur pavadīja 9 mēnešus. Pēc atbrīvošanas dzīvoja Dānijā, bet kopš 1960.gadu vidus ASV. Bez dzejošanas Jēgenam bija arī mākslinieka talants. Jēgena kārtojumā un ar viņa ilustrācijām Kopenhāgenā 1950.gados izdotas trīs tematiskas pasaku grāmatu izlases – par zvēriem, par velniem un par sērdienīti. Viņš arī faksimilā izdevis vairākus agrīnā perioda latviešu valodas un literatūras darbus. Izcilnieks, kura dzīves uztverē un dzejā nebija sveša arī humora un satīras dzirksts. Trimdas latviešu bibliogrāfs Jānis Krēsliņš šai sakarā raksta, ka Jēgena dzejai “allaž cauri strāvo ironija, tieksme pasmieties pašam par sevi, arī par citiem.”

Trimdinieks, mita Zviedrijā, pēc tam ASV. 2006.g. pārcēlās atpakaļ uz Latviju, dzīvoja rakstnieces Noras Ikstenas mājās. Nora Ikstena stāsta, ka Sodums satiksmē ar citiem bijis ļoti vienkāršs, bet arī noslēgts. Ikdienā neko daudz nejokojis, bet viņam patikuši slēptie joki un ironija. Alfrēda Vintera “Trīs vītušas rozes un mazs smaidošs foto” – pirmskara Latvijā, arī vēlāk trimdā populāro dziesmu viņš parodiski iekomponējis dzejolī “Baltija”.