Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns Vides un dabas aizsardzība ir ierakstīta Latvijas Atmodas stāstā ar trekniem zaļiem burtiem kā spilgta pilsoniskās pretošanās izpausme. Jau 1986. gadā sākumā tika dibināts Vides aizsardzības klubs, kura aktivitātes bija ļoti pamanāmas uz Atmodas skatuves. Tā paša gada nogalē laikraksts “Literatūra un Māksla” publicēja leģendāro Daiņa Īvāna un Artūra Snipa rakstu “Par Daugavas likteni domājot”. Taču dabas aizsardzība kā nacionālās pretošanās arēna izveidojās krietni agrāk, kad padomju okupācijas režīms vēl šķita stabils un mūžīgs. Par to, kāpēc un kā zaļā domāšana Padomju Latvijā bruģēja ceļu uz nacionālo domāšanu, raidierakstā stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns un bijušais mežkopības un dabas aizsardzības speciālists Indulis Emsis, kurš 80. gadu sākumā iesaistījās polemikā par jūrmalas kāpu un piepilsētas zaļo zonu izpostīšanu. Raidierakstā ir izmantotas Latvijas PSR laikrakstu publikācijas, fotogrāfijas no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālās krātuves un personīgajiem arhīviem. Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts “Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā”, projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Raidierakstu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

No 1941. gada rudens nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā darbojās vairākas pretošanās kustības grupas, kas vērsās pret vācu okupācijas varas politiku un par savu mērķi izvirzīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viena no tām bija Latviešu nacionālistu savienība, kuras dalībnieki nodarbojās ar informācijas vākšanu un izplatīšanu, okupācijas varas rīkojumu sabotēšanu, ieroču un munīcijas vākšanu, uzsaukumu un nelegālā laikraksta “Tautas Balss” izdošanu. Organizācijā darbojās ap 100 cilvēku, no kuriem vismaz 65 nonāca nacistu ieslodzījumā, trīspadsmit gāja bojā kara laikā, bet vismaz septiņi no viņiem piedzīvoja arī pēckara padomju okupācijas režīma represijas. Kāds bija Latviešu nacionālistu savienības un tās izdotā laikraksta “Tautas Balss” ieguldījums pretošanās kustībā Latvijā Otrā pasaules kara laikā un kā to novērtējam šodien, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Dr. hist. Uldis Neiburgs. Raidierakstā izmantoti Ievas Birgeres (Lases) un Viļa Rutka videoliecību fragmenti no Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves, kā arī nezināmu autoru fotogrāfijas un dokumenti no Latvijas Okupācijas muzeja, Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Zinātņu akadēmijas arhīva un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas. Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003 Raidierakstu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Raidījumu ciklā “Kas tad bija?” Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieki Gints Apals un Edvīns Evarts sarunājas par okupācijas jēdziena nozīmi Latvijas 20. gadsimta vēsturē un politikā. Latvijas plašsaziņas līdzekļos un pat politiskajos vēstījumos parasti dominē okupācijas jēdziena sadzīviska izpratne. Doma, ka okupācija ir tad, ja mūsu mājās ienāk svešinieki, atņem mantu, liek strādāt savā labā, arestē, izsūta, iesloga, pat nogalina. Tas ir pretstats pieņēmumam, ka viss būs labi, ja pie varas atradīsies vietējie cilvēki. Zināmā mērā šo priekšstatu atkārto un pastiprina ziņas par karu Ukrainā, kur viss ļaunums ceļas no Krievijas agresijas un krievu karavīru rīcības. Taču juridiskā nozīmē okupācijas jēdziens primāri attiecas uz starpvalstu bruņoto konfliktu jomu. Okupācija sākas, kad kāda teritorija tiek pakļauta naidīgai varai, un beidzas, kad tāda kontrole vairs nepastāv. Svarīgi, ka okupantam nav suverēnu tiesību, kontrole pastāv tikai uz zināmu (un parasti samērā īsu) laiku. Ja okupāciju rada agresija pret suverēnu valsti, tad arī okupācijas režīms ir prettiesisks. Šādas situācijas Latvijas 20. gadsimta vēsturē zināmas jau kopš Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara perioda. Latvijas valsts tika nodibināta Vācijas okupācijas apstākļos, bet 1918.–1921. gadā Latvijas teritorijā pastāvēja arī citas situācijas, ko varētu saukt par okupāciju. Taču tās bija samērā īslaicīgas, noslēdzās ar varas nodošanu Latvijas valdībai un attiecību noregulēšanu sarunu ceļā. Britu, franču, poļu, igauņu un lietuviešu spēku darbību Latvijas teritorijā vēsturnieki parasti vērtē pozitīvi, jo gala rezultātā tā sekmēja Latvijas neatkarības nostiprināšanos. Padomju un nacistu okupācijas ir kas cits, to nosaka divi iemesli. Pirmkārt, abi totalitārie režīmi izvērsa asiņainu teroru pret Latvijas tautu un fundamentāli mainīja sabiedrisko iekārtu. Otrkārt, šīs okupācijas kopumā ilga 51 gadu, un to radītās negatīvās pārmaiņas bija neatgriezeniskas. Latvija tika anektēta, līdz ar to šeit tika ieviestas padomju vai nacistu juridiskās normas un sociālekonomiskie modeļi. Būtībā vienmēr, kad runājam par padomju okupāciju, vajadzētu uzsvērt vārdkopu “okupācija un aneksija”. Tieši aneksija kā ilgstošs stāvoklis radīja apstākļus Latvijas sovetizācijai – nekontrolētai migrācijai, bezjēdzīgai industrializācijai, rusifikācijai un vispusīgai individuālās brīvības apspiešanai. Neatkarības atjaunošana Latvijai deva iespēju atkal attīstīties patstāvīgi, taču nevarēja atgriezt sabiedrību tajā stāvoklī, kas pastāvēja pirms okupācijas 1940. gadā. Pilnīgākai vēstures izpratnei būtu vajadzīga lielāka skaidrība par jēdzienu saturu un korekts to lietojums. Saistībā ar okupācijas vārdu jau sen iesakņojušies daži pārpratumi. Piemēram, nereti dzirdamā frāze “okupācijas neatzīšanas politika”. Neatzīt okupāciju nozīmē izlikties, ka tās nebija, taču šīs vārdkopas nozīme ir gluži pretēja. Patiesībā domāta padomju aneksijas neatzīšana – fakts, ka ASV un vēl 29 pasaules valstis 51 gadu atteicās atzīt Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai par leģitīmu darbību un faktu ar juridiskām sekām. Raidieraksta tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija, par tā saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Latvijas Okupācijas muzeja pētnieki Gints Apals un Indulis Zālītis skaidro, ko nozīmē padomju varas profilakse. Padomju varas smagākās represijas pret Latvijas tautu attiecās uz staļinisma laiku. Šajā periodā cilvēki tika slepkavoti bez tiesas sprieduma, viņus arestēja un sodīja ar nāvi vai ilgstošu ieslodzījumu. Daudzi tika izsūtīti piespiedu nometinājumā vai nosūtīti uz filtrācijas nometnēm. Pēc Staļina nāves 1953. gadā Padomju Savienībā sākās pakāpeniska liberalizācija. Masveida terora vietā režīms pārgāja uz individuālām represijām, sabiedrības noskaņojuma kontroli, disidentu un oponentu uzvedības maiņu ar pārliecināšanas vai draudu palīdzību. Galvenais pavērsiens represīvajā politikā notika 1959. gada sākumā, kad padomju komunistu partijas XXI kongresā tās līderis Ņikita Hruščovs norādīja, ka drošības iestāžu galvenā metode darbā ar valsts iedzīvotājiem ir prevencija jeb tā saucamā profilakse. Sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, prevencijai pakļauto cilvēku loks bija daudz lielāks nekā arestēto un politisku motīvu dēļ tiesāto skaits. Tikai 5 gadu laikā, no 1971. līdz 1974. gadam, Padomju Savienībā Valsts Drošības komitejas (VDK) profilaksei tika pakļauti 63 000 cilvēku. Okupētajā Latvijā 1975. gadā profilaksei pakļāva 522 cilvēkus, bet 1982. gadā – 600, no kuriem 119 bija jaunatnes pretošanās grupu dalībnieki. Nolūkā pastiprināt profilakses efektivitāti padomju valsts ieviesa īpašu administratīvo sodu – oficiālu brīdinājumu par antisabiedriskas rīcības nepieļaujamību. Tā izteikšana nozīmēja, ka atkārtotas padomju varai nevēlamās rīcības gadījumā var tikt ierosināta krimināllieta. Gunāram Astram, Intam Cālītim, Gunāram Freimanim u.c. pretošanās kustības cīnītājiem vairākus gadus pirms aresta tika izteikti brīdinājumi – padomju tiesa šos brīdinājumus uzskatīja par vainu pastiprinošiem apstākļiem. No 1974. līdz 1981. gadam Latvijā šāds oficiāls brīdinājums tika piemērots 202 personām, no kurām 175 – par politiskiem motīviem, bet 10 – par nodomu vai mēģinājumu bēgt uz ārzemēm. Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.  

Raidierakstu ciklā “Kas tad bija?” tiek aplūkota trimdā esošo un dzimušo latviešu informētība un viņu nostāju paušana par notikumiem Padomju Savienības okupētajā Latvijā laikā, kad vēl nebija paredzama PSRS sabrukšana. Latvijas Okupācijas muzeja pētnieki ieskicē vispārējo situāciju Otrā pasaules kara beigās, kad Latviju gan piespiedu, gan brīvprātīgā kārtā pameta liela daļa Latvijas iedzīvotāju. Mazākā daļa – nepilni 5 tūkstoši cilvēku – ar laivām devās pāri jūrai Zviedrijas virzienā, bet lielākā daļa – ap 170 tūkstoši cilvēku, no kuriem vismaz 100 tūkstoši bija civilbēgļi – nonāca Vācijā, kur kara beigās tika izvietoti ap 300 bēgļu nometnēs. Sākot ar 1948. g. bēgļi pakāpeniski drīkstēja izceļot no kara sagrautās Vācijas. Vispirms uz Beļģiju, Apvienoto Karalisti, Kanādu, bet vēlāk arī Austrāliju, Dienvidameriku un ASV. Visvairāk bēgļu nonāca ASV – ap 45 tūkst., Austrālijā - ap 21 tūkst. un Kanādā – ap 13 tūkst. Daudzi palika Vācijā, kur Minsterē izveidoja ģimnāziju. Nonākot jaunajās mītnes zemēs, latvieši tiecās apvienoties vispirms mītnes valsts robežās, bet vēlāk arī starptautiski – izveidoja PBLA. Pašorganizēšanās notika arī jauniešu vidū, kur jau 1952. gadā izveidojās Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienība, bet divus gadus vēlāk arī Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienība (ELJA). Tādas veidojās arī Austrālijā un Dienvidamerikā. Pēteris Kalniņš sniedz ieskatu arī latviešu trimdas dzīves aizkulisēs, norādot, ka trimdā visa jaunatne nebūt nebija vienota - daudz kas bija atkarīgs no vecākiem. Tomēr vienojošs faktors tiem, kas mācījās t.s. svētdienas skolās, bija Latvijas vēstures apguve, ko papildināja saziņa gan ar trimdas organizāciju pārstāvjiem, gan sarakste ar Latvijā palikušajiem radiniekiem. Aktīvākie jaunieši organizēja arī dažādas akcijas, piemēram, Baltijas Brīvības un miera kuģa braucienu Baltijas jūras austrumu krastā. Savukārt Austrālijā 1974. gadā tur dzīvojošie baltieši rīkoja sekmīgas akcijas pret šīs valsts plāniem atzīt de iure Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Latvijas Okupācijas muzeja valdes priekšsēde Valda Liepiņa, kura arī šajās akcijās piedalījās, norāda, ka “pilnīgi iespējams, ka sekmīgai inkorporācijas atzīšanai Austrālijas gadījumā varēja sekot vispārēja Rietumu bloka valstu politikas maiņa šajā jautājumā.” Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija, par saturu ir atbildīga Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. Raidījumu sagatavoja un vadīja Dr. hist. Edvīns Evarts un vēstures pētnieks Pēteris Kalniņš.

Pēc Brīvības cīņām Latvijas Republikas laikā uzcēla daudz pieminekļus, kas simbolizēja Latvijas tautas cīņu par savu brīvību. Pēc padomju varas okupācijas šīs atmiņas vietas bija apdraudētas. Kas ar šīm piemiņas vietām notika zem okupācijas varām un kāpēc daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāji turpināja pie tiem doties par spīti iespējamām represijām līdz pat neatkarības atjaunošanai? Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Raidierakstu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. Raidījumu sagatavoja Roberts Ķipurs.

Raidierakstu ciklā “Kas tad bija?” par Otrā pasaules kara ikdienas dzīves norisēm Latvijas teritorijā. Latvijas Okupācijas muzeja pētnieki analizē padomju pirmās okupācijas un nacistiskās Vācijas atsevišķus tiesiskos un ekonomiskos aspektus. Raidījuma sākumā vēsturnieki analizē padomju okupācijas pirmā gada vispārējo ekonomisku situāciju, sevišķi nacionalizāciju ietekmi uz sabiedrību. Norādot, ka ekonomiski cieta lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Piemēram, padomju vara konfiscēja naudas uzkrājumus, kurus iedzīvotāji bija veidojuši kā pensijas fondu. Kas ir būtiski, jo Latvijā valsts pensijas bija paredzētas mazai cilvēku daļai. Aplūkojot turpmāko notikumu attīstību nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, raidījumā autori norāda, ka vācu laikā nenotika īpašumu automātiska atdošana bijušajiem saimniekiem, bet bija paredzēta t.s. privatizācija, kuras būtība bija ekonomiskās dzīves aktivizēšana, nevis tiesiskuma atjaunošana. Turklāt privatizācijai nebija pakļauti lielākie rūpniecības, amatniecības, un tirdzniecības uzņēmumi. Tās gaita bija lēna, jo privatizācijas iesniegumus izskatīja septiņas dažādas iestādes. 1943. gadā, kad nacistiskās Vācijas situācija austrumu frontē pasliktinājās un radās vajadzība pēc karavīriem, tika izsludināta vispārēja reprivatizācija. Tomēr tas vairāk bija simbolisks žests, kas būtiski nepaātrināja reprivatizācijas gaitu. Par šo procesu dažādiem aspektiem raidījumā sniegts pārskats. Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija, par saturu ir atbildīga Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. Raidījumu sagatavoja un vadīja Dr. hist. Gints Apals un Dr. hist. Edvīns Evarts.

Laiks pirms Trešās atmodas bija bezcerīgākais posms Latvijas nesenajā vēsturē. Tomēr pat padomju Okupācijas režīma stagnācijas gaisotnē pastāvēja pretošanās. Tā saistāma vispirms ar divām nelegālām struktūrām. Pirmā bija 1974.g. izveidotā Latvijas neatkarības kustība (LNK), kuru pēc dibinātāju Pāvila un Olafa Brūveru emigrācijas, vadīja Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris un Edmunds Cirvelis. Kustība pastāvēja līdz 1983.g. un beigu posmā tajā bija iesaistīti ap divdesmit cilvēku. Otra bija trimdā Vācijā izveidotā organizācija “Gaismas akcija”, kas Pauļa Kļaviņa vadībā sadarbojās ar LNK, nodrošinot pagrīdes sakaru kanālus ar rietumu zemēm. Jauns sākums bija 1986.g. jūlijā dibinātā grupa “Helsinki-86”, kas, atsaucoties uz PSRS Konstitūciju, deklarēja nodomu sekot “kā tiek ievērotas mūsu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības.” Grupu dibināja 3 Liepājas strādnieki – Linards Grantinš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss. Līdz ar “Helsinki-86” darbības sākumu no pagrīdes iznāca politiska opozīcija. Galvenais impulss sabiedrības noskaņojuma maiņai bija 1987. gada 14. jūnijā “Helsinki-86” aktīvistu organizētais piemiņas brīdis padomju deportāciju upuriem pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Milicija un VDK neiejaucās, pēc ziedu nolikšanas cilvēki sāka pulcēties spontānā mītiņā, kas turpinājās 2 dienas. Piedalījās ap 5 000 cilvēku. Deportāciju jautājuma aktualizēšana izvirzīja jautājumu par komunisma noziegumiem un, līdz ar to, par padomju varas leģitimitāti kopumā. Raidījumu vada Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieki Gints Apals un Edvīns Evarts.

Sadarbībā ar radio NABA Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieki turpina raidījumu ciklu “Kas tad bija?”. Šajā raidījumā runāsim par 18 nogalinātajiem latviešiem Tuskulēnos, Viļņā, Lietuvā laika posmā no 1944. līdz 1947. gadam. Raidījumā piedalās Publiskās vēstures nodaļas vēsturnieki Edvīns Everts un Mārtiņš Vesperis. Lietuvā Tuskulēni ir vieta, kur ir ierīkots padomju upuru piemiņas memoriālais komplekss. Tas atrodas Tuskulēnu muižas teritorijā, Viļņas ziemeļaustrumos. Tā ir vieta, kas liecina par padomju okupācijas varas brutalitāti un nežēlību. Šeit no 1944. līdz 1947. gadam slepeni tika apglabāti cilvēki, kurus nogalināja Padomju Savienības Iekšlietu Tautas komisariāts jeb NKVD (vēlāk — VDK) iekšējā cietumā, izpildot okupācijas varas piespriestos nāvessodus. Tur tika nogalināti arī 18 latvieši. Mūsdienās tur ir ierīkots Tuskulēnu miera parka memoriālais komplekss. Tas ir Okupāciju un brīvības cīņu muzeja sastāvā, kas, savukārt, ietilpst Lietuvas genocīda un pretošanās izpētes centrā.

Latvijas Okupācijas muzeja pētnieki Gints Apals  un Indulis Zālītis izskaidros, kas bija padomju valsts drošības iestādes, ko šīs iestādes darīja, kādēļ joprojām to saucam par čeku un daudzus citus jautājumus. Pirmā padomju valsts drošības iestāde tika izveidota jau 1917. gada decembrī kā Viskrievijas Ārkārtējā komisija cīņai pret kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu (VĀK jeb sarunvalodā saīsinājumā “čeka”). Laika gaitā šī struktūra vairākkārt mainīja nosaukumu. 1940. gadā okupētajā Latvijā tā sāka darboties kā Iekšlietu tautas komisariāta Galvenā valsts drošības pārvalde, vēlāk pārdēvēta par Valsts drošības ministriju. 1954. gadā iestāde tika nosaukta par Valsts drošības komiteju (VDK) un darbojās ar tādu nosaukumu līdz 1991. gadam.  Padomju valsts drošības iestāžu darbība Latvijā ir traģiska tēma, kas atstājusi paliekošas sekas Latvijas sabiedrībā. Mūsdienu Latvijā šīs struktūras simbols ir t.s. Stūra māja Rīgā, Brīvības un  Stabu ielas stūrī. No 1940. gada beigām līdz 1991. gada rudenim (ar pārtraukumu nacistu okupācijas gados) tur atradās padomju režīma terora un represiju centrs. Tagad ēkā atrodas Latvijas Okupācijas muzeja izstāde “Čekas vēsture Latvijā”. Drošības iestādes aktīvi piedalījās terorā un represijās pret Latvijas tautu. Arestu, nāvessodu, ieslodzījuma, izsūtījuma, karadarbības un bēgļu gaitu rezultātā no 1940. gada līdz 1953. gadam Latvija zaudēja vismaz 415 000 pilsoņu. Vairāk nekā ceturtajā daļā gadījumu tas notika ar tiešu valsts drošības iestāžu iesaisti.  Pēc padomju diktatora Staļina nāves masveida teroru nomainīja individuālas represijas, visaptveroša sabiedrības kontrole un iebaidīšana. Politiski represēto cilvēku skaits krasi mazinājās. Tomēr VDK turpināja darboties, īstenojot komunistu partijas politiku. VDK vienlaicīgi bija apmēram  1000 pastāvīgo darbinieku un virsnieku, kas vadīja 3000 – 7000 aktīvo aģentu (slepeno informatoru) darbību. No 1953. līdz 1987. gadam apmēram 24 000 Latvijas iedzīvotāji tika savervēti kā aģenti. Taču VDK ieguva informāciju arī no uzticības personām skaits, kuru skaits bija 2-3 reizes lielāks. Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Šajā episodē, Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieki, Dr. hist. Edvīns Evarts un Dr. hist. Gints Apals izskaidros Latvijas Centrālās padomes izveidošanos. Latvija kā administratīvs veidojums pastāvēja arī okupācijas apstākļos. Komunistu varā Latvija bija padomju sociālistiskā republika – būtībā viens no Padomju Savienības apgabaliem ar ļoti ierobežotu autonomiju. Nacistu okupācijas apstākļos - viens no Ostlandes ģenerālapgabaliem. Daļa latviešu politiķu, virsnieku un ierēdņu tiecās panākt Latvijas statusa paaugstināšanu nacistu “Jaunās Eiropas” ietvaros, virzoties uz protektorāta vai satelītvalsts statusu. Taču šie centieni bija tālu no brīvas, suverēnas un demokrātiskas Latvijas Republikas idejas. Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Iekarojot Padomju Savienības okupēto Latviju, nacistiskai Vācijai vēl nebija plānu attiecībā uz vietējo jaunatni. Jaunajiem okupantiem visvairāk bija vajadzīgs darbaspēks. Savukārt, lai sekmīgāk iekļautu darbā vietējos iedzīvotājus, bija nepieciešams viņus organizēt. Jau 1941. gada rudenī kļuva skaidrs, ka karadarbība ieilgs. Tāpēc sākās virzība uz vispārējas jaunatnes organizācijas izveidi saskaņā ar Vācijā iedibināto totalitārisma modeli un nacionālsociālisma ideoloģiju. 1942. gada janvārī bija gatavs tādas organizācijas veidošanas plāns. Vispirms bija paredzēts jauniešiem pastiprināti mācīt vācu valodu, sekmēt sporta nodarbes un popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Caur šīm un citām aktivitātēm nacisti gribēja veicināt kontaktus ar vācu vienaudžiem, sevišķi tādām organizācijām kā Hitlerjūgends un Vācu meiteņu savienība. Latvju jaunatnes organizācija (LJO) sāka darbību 1942. gada 8. jūlijā. Tās priekšgalā bija agrākais skautu vadītājs kapteinis Aleksandrs Mateass, kas darbojās vācu ierēdņu uzraudzībā. Viņa pirmais uzdevums bija atrast atbilstošus kandidātus jaunatnes vadītāju amatiem. Nekavējoties tika uzsākta kandidātu iepazīstināšana ar nacionālsociālisma principiem. Dažādās Latvijas pilsētās tika izveidoti speciāli kursi. 1942. gada rudenī 30 cilvēkus nosūtīja mācībās uz Vāciju. Tomēr jau drīz izrādījās, ka nebūt ne visi LJO vadītāji gatavi propagandēt nacistu idejas. Rezultātā vairāki cilvēki tika nomainīti. LJO darbības sākumposmā uzmanība bija vērsta uz 10-18 gadus vecu zēnu iesaistīšanu. Vēlāk radās izpratne, ka jāveido arī meiteņu vienības vecumā no 10 līdz 21 gadam. Pakāpeniski auga LJO dalībnieku skaits, vervēšanā iesaistīja arī skolu sistēmu. 1943. gada jūlijā LJO bija uzņemti 5526 jaunieši, bet 1944. gada septembrī jau vairāk nekā 8000 zēnu un 3000 meiteņu. LJO galvenās aktivitātes bija sporta sacensības, kultūras pasākumi (piemēram, kino izrādes), dažādas talkas, apzaļumošana, ziedojumu un ārstniecības augu vākšana. Jaunieši apmeklēja ievainotos slimnīcās un mācījās sniegt pirmo palīdzību. Viens no nacistu galvenajiem mērķiem bija Latvijas jauniešus iesaistīšana savās militārajās vienībās. Tādēļ LJO darbs tika orientēts uz 16-17 (bet dažkārt par 15) gadus vecu zēnu rekrutēšanu Vācijas Gaisa spēku izpalīgu dienestam, apelējot pie patriotiskām jūtām. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijas teritorijā LJO darbība pakāpeniski apsīka un 1944. gada rudenī tās vadība pārcēlās uz Tropavas pilsētu Silēzijā (mūsdienu Opava Čehijā). Tur 1945. gada maijā LJO galīgi beidza savu darbību. Raidījumu sagatavoja un vada Dr.hist. Gints Apals un Dr. hist. Edvīns Evarts.

Raidījums “Labvakar, Latvija!” pirmo reizi Latvijas Televīzijas ēterā izskanēja 1988. gada 31. janvārī un līdz pat 1991. gadam saglabāja populārākā televīzijas raidījuma statusu. Kompartijas funkcionāriem raidījums bija kā dadzis acī, taču tas turpināja ik svētdienu raidīt tiešraidē un atspoguļot gan Latvijas Tautas frontes dibināšanu, gan 1991. gada janvāra barikādes un citus svarīgākos neatkarības atjaunošanas kustības notikumus. Raidījumā sprieda par tēmām, kuras iepriekš televīzijas ēterā neskanēja. Uzdrīkstēšanos veicināja paši skatītāji – teju ikvienā raidījumā tiek parādītas vai citētas vēstules, kuras uz Zaķusalu sūtījuši iedzīvotāji, mudinot turpināt iesākto. Šīs skatītāju vēstules ļauj ielūkoties, kā tolaik sabiedrība, nevis partija, izprata atklātības nozīmi, tajā ietvertās tiesības un pienākumus un kāpēc raidījums baudīja populārākās pārraides statusu. Raidījumu sagatavoja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Saulītis. Raidieraksta tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. Mūzika: “Labvakar, Latvija!”, komponists Jānis Lūsēns, vārdu autori Jānis Lūsēns un Edvarts Treimanis-Zvārgulis, izpilda Zigfrīds Muktupāvels un Maija Lūsēna

Genocīds pret romiem Latvijā tika īstenots, sekojot nacionālsociālistiskās Vācijas augstāko varas iestāžu direktīvām, kas par rasistiski nepilnvērtīgiem atzina visus romus bez pastāvīgas dzīvesvietas. Lielākoties 1941.-1942. gadā dzīvības zaudēja ap 2000 vietējo romu, bet apmēram tikpat lielam skaitam vai nedaudz mazāk nekā pusei no Latvijas romu kopienas izdevās Otro pasaules karu pārdzīvot. Līdz šim veiktie pētījumi mudina domāt, ka dažviet romu likteni izšķīra akla vietējo latviešu pašvaldību un policijas iestāžu pakļaušanās vācu pavēlēm, bet citur bija vērojami centieni novērst to īstenošanu. Par to, kāpēc vienā gadījumā varam runāt par sadarbošanos, bet citā – par pretošanos okupācijas varai, kā arī citiem romu iznīcināšanas un glābšanas aspektiem un to nozīmi mūsdienās stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Dr. hist. Uldis Neiburgs un raidieraksta viese - LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Dr. philol. Ieva Garda-Rozenberga. Raidierakstā izmantoti fragmenti no režisora Romualda Pipara dokumentālās filmas “Par visu manu dzīvi” (2003; filmu studija Ģilde; producente Baiba Urbāne). Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Raidierakstu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Holokausts ir lielākā masu slepkavība, kas jebkad notikusi Latvijā. 1941. gada otrajā pusē nacisti un vietējie kolaboracionisti iznīcināja lielāko daļu Latvijas ebreju kopienas. Gāja bojā 72 000 Latvijas ebreju no 92 000, kas mūsu zemē dzīvoja pirms okupācijas. Latvijā tika nogalināti arī 20 000 ārzemju ebreju, ko nacisti transportēja no dažādām Eiropas zemēm. Slepkavošana sākās uzreiz pēc Vācijas bruņoto spēku ienākšanas Latvijas teritorijā 1941. gada jūnijā. Līdz oktobrim nacisti un vietējie kolaboracionisti nogalināja apmēram 30 000 ebreju, galvenokārt lauku apvidos uz mazpilsētās. Sevišķi asiņainas dienas bija 1941. gada 30. novembris un 8. decembris, kad Rumbulā tika nošauti 25 000 Rīgas geto ieslodzīto cilvēku un 1000 no Vācijas atvesto ebreju. Koncentrācijas nometnēs un slēptuvēs holokaustu pārdzīvoja nepilni 2000 Latvijas ebreju. Savas dzīvības izglāba arī tie 20 000, kas pēc vācu – padomju kara sākuma 1941. gada vasarā no Latvijas bēga uz Padomju Savienību. Nacistiskā okupācijas vara ienāca Latvijā ar gatavu plānu, kā nošķirt ebrejus no sabiedrības, izolēt un visbeidzot iznīcināt. Plāna ideju nacisti bija izstrādājuši okupētās Polijas teritorijā 1939. gada rudenī. Vispirms, piedraudot ar nāves sodu, nāca pavēle reģistrēties. Ebrejiem lika vākt sagrauto namu drupas. Lai ebrejus varētu atpazīt sabiedriskās vietās, viņiem uz apģērba lika nēsāt dzeltenu sešstarainu zvaigzni. Strauji ieviesa daudzus diskriminējošus ierobežojumus. Konfiscēja radio, rakstāmmašīnas, velosipēdus un citus satiksmes līdzekļus, aizliedza pārvietoties pa trotuāriem, liedza uzturēties pludmalēs un parkos. Ebrejiem izveidoja atsevišķus veikalus, kur katram cilvēkam bija paredzēta tik maza pārtikas deva, ka ar to iztikt nevarēja. Presē apzināti tika veidots vispārināts un maldinošs priekšstats, ka visi ebreji vainojami komunistu režīma noziegumos. Izslēgšanu no sabiedrības noslēdza geto izveide. Latvijas teritorijā tādus izveidoja trīs — Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. Līdz 1943. gada rudenim tur bija ieslodzīti ebreji, kam nacisti pagaidām ļāva dzīvot, lai izmantotu kā darbaspēku. Pēc visu geto slēgšanas 1943. gada novembrī vēl dzīvi palikušos iemītniekus pārveda uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā. 1944. gada martā tur bija ieslodzīti nepilni 12 000 ebreju. Augustā lielāko daļu ieslodzīto no turienes pārveda uz nāves nometni Aušvicā un koncentrācijas nometnēm Štuthofā un Hamburgā, kur lielākā daļa gāja bojā. Holokaustu noteica nacistu režīma ideoloģija un politika. Galvenie lēmumi un rīkojumi nāca no Vācijas amatpersonām. Taču tos īstenoja ne tikai SS,  vācu bruņoto spēku un policijas personāls, bet arī vietējie kolaboracionisti. Ar ebreju slepkavošanu Latvijā sistemātiski nodarbojās latviešu palīgpolicijas vienības V.Arāja un M.Vagulāna vadībā. Bija arī mazākas grupas un indivīdi, kas piedalījās atsevišķās slepkavībās. Ne vienmēr tās vadīja un kontrolēja vācu virsnieki. Slepkavības Latvijas lauku novados un mazpilsētās maz dokumentētas, jo pamatā bija mutiskas pavēles un rīkojumi. Nacistu mērķis bija radīt iespaidu, ka slepkavošana ir spontāna vietējo iedzīvotāju iniciatīva. Tas netika sasniegts, Latvijā grautiņus izraisīt neizdevās. Taču slepkavošana, aplaupīšana un pazemošana notika. Tas skāra visus ebrejus. Trešā daļa Latvijas ebreju gāja bojā no savu līdzpilsoņu raidītām lodēm. Tiesa, tas notika okupācijas apstākļos un nacistu īstenotās politikas ietvaros. Vēsturnieks un holokausta pārdzīvotājs Marģers Vestermanis uzskata, ka apmēram 1000 Latvijas pilsoņu tiešā veidā piedalījās ebreju slepkavošanā. Katrs no tiem personiski nogalināja kādus cilvēkus. Taču Latvijā bija arī varonīgi cilvēki, kas pretojās nacistu iznīcināšanas politikai. Zināmi 520 ebreju glābēju vārdi un 790 glābšanas gadījumi. Cilvēkiem, kas, neprasot atlīdzību, riskējuši ar savu dzīvību un glābuši ebrejus, holokausta memoriālais komplekss un izglītības centrs “Yad Vashem” Izraēlā piešķir titulu “Taisnīgais starp tautām”. Latvijā to saņēmušas 136 personas. Šie cilvēki bija gatavi riskēt ar savu dzīvību un brīvību, lai glābtu līdzcilvēkus. Raidījumu vada Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieki Dr.hist. Gints Apals un Dr.hist. Edvīns Evarts.

Atgriežoties padomju okupācijai, kopš 1944. gada vasaras Latvijā veidojās nacionālās bruņotās pretošanās kustība. Sākās plašs un ilgstošs partizānu karš Latvijas neatkarības vārdā, kas apsīka tikai 50. gadu sākumā, bet pēdējie nacionālie partizāni darbojās līdz pat 50. gadu otrajai pusei. Pretošanās ievērojamam pārspēkam bija nopietns pārbaudījums ne tikai militāri, bet arī izdzīvošanā. Lai spētu ilgstoši un sekmīgi cīnīties pret okupācijas režīmu, nacionālajiem partizāniem bija jāizdzīvo apstākļos, kad briesmas draudēja jebkurā brīdī un bija jāsaglabā sava veselība, uz kuru kaitējumu atstāja ikdienas dzīve pieticīgos un skarbos apstākļos, pilnvērtīga uztura trūkums, dažādas slimības un ievainojumi, kā arī morālie triecieni, ko radīja tuvu cilvēku zaudēšana. Stāsta Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta eksperts, vēsturnieks Reinis Ratnieks.

Kaut arī garīgā pretošanās ir grūtāk pamanāma nekā, piemēram, vardarbīgā pretošanās, tomēr arī Latvijas padomju okupācijas vēsturē šādas pretošanās piemēru ir gana daudz. Raidierakstā dažas spilgtākās epizodes no Latvijas Romas katoļu baznīcas un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vēstures un tās ietekmes uz Atmodas kustību. Raidījumu sagatavoja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Solveiga Krūmiņa-Koņkova.

1940. gada 17. maijā K. Ulmaņa vadībā nolēma piešķirt ārkārtējās pilnvaras Latvijas sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam un Latvijas sūtnim Amerikas Savienotajās Valstīs Alfrēdam Bilmanim. Šim dokumenta bija svarīga nozīme valsts ārpolitikā, bet tām ir arī sava priekšvēsture. Raidījuma laikā tiks aplūkota Latvijas ārpolitikas stratēģija, iekšpolitikas nostāja un pilnvaru statuss. Raidījumā izmantoti Latvijas Okupācijas muzeja 2023. gada 17. maija vēsturnieku kolokvija audioierakstu fragmenti.

Runājot par Otro pasaules karu, bieži domājam par laika posmu no 1939. līdz 1945. gadam; savukārt citur, piemēram, Krievijā runā par Lielo Tēvijas karu 1941.–1945. gadā. Latvijas kontekstā jārunā par visu okupācijas periodu: no 1939.  līdz 1990. gadam vai pat 1991. gadam: tās ir zaudētās dzīvības, ebreju genocīds, kā arī komunistu terors un nacistu varas upuri — tie ir daļa no iedzīvotāju zaudējumiem, kurus pretstatot tā brīža Latvijas iedzīvotāju skaitam, ir saprotams zaudējumu patiesais mērogs. Kādēļ ir jārunā par šiem skaitļiem? Vai šie skaitļi maina mūsu sabiedrības ierastos priekšstatus par vēsturi? Raidījumā izmantoti Latvijas Okupācijas muzeja 2023. gada 16. marta vēsturnieku kolokvija audioierakstu fragmenti.

Latvijas Centrālā padome un ģenerāļa Jāņa Kureļa militārā vienība 1944. gadā paredzēja sagaidīt izdevīgu brīdi starp Vācijas armijas atkāpšanos un PSRS karaspēka iebrukumu Latvijas teritorijā jeb X stundu, lai pārņemtu varu savās rokās un pasludinātu Latvijas neatkarību un pagaidu valdības izveidošanu. Tie bija drosmīgi Latvijas patrioti, kuri pēc Latvijas faktiskās suverenitātes zaudēšanas un nonākšanas divu totalitāru režīmu – PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas – pakļautībā uzdrošinājās izrādīt pretestību, nevis sadarboties ar vienu vai otru okupācijas režīmu. Kāpēc atjaunot neatkarīgu Latvijas Republiku tomēr neizdevās? Raidījumā skan fragmenti no Latvijas Centrālās padomes sakarnieces Valentīnes Lasmanes (1916-2018) videoliecības, kas glabājas Okupācijas muzejā, kā arī no režisora Arvīda Krieva spēlfilmas "Dancis pa trim" (2011). Stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Dr. hist. Uldis Neiburgs.