Laiks pirms Trešās atmodas bija bezcerīgākais posms Latvijas nesenajā vēsturē. Tomēr pat padomju Okupācijas režīma stagnācijas gaisotnē pastāvēja pretošanās. Tā saistāma vispirms ar divām nelegālām struktūrām. Pirmā bija 1974.g. izveidotā Latvijas neatkarības kustība (LNK), kuru pēc dibinātāju Pāvila un Olafa Brūveru emigrācijas, vadīja Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris un Edmunds Cirvelis. Kustība pastāvēja līdz 1983.g. un beigu posmā tajā bija iesaistīti ap divdesmit cilvēku. Otra bija trimdā Vācijā izveidotā organizācija “Gaismas akcija”, kas Pauļa Kļaviņa vadībā sadarbojās ar LNK, nodrošinot pagrīdes sakaru kanālus ar rietumu zemēm. Jauns sākums bija 1986.g. jūlijā dibinātā grupa “Helsinki-86”, kas, atsaucoties uz PSRS Konstitūciju, deklarēja nodomu sekot “kā tiek ievērotas mūsu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības.” Grupu dibināja 3 Liepājas strādnieki – Linards Grantinš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss. Līdz ar “Helsinki-86” darbības sākumu no pagrīdes iznāca politiska opozīcija. Galvenais impulss sabiedrības noskaņojuma maiņai bija 1987. gada 14. jūnijā “Helsinki-86” aktīvistu organizētais piemiņas brīdis padomju deportāciju upuriem pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Milicija un VDK neiejaucās, pēc ziedu nolikšanas cilvēki sāka pulcēties spontānā mītiņā, kas turpinājās 2 dienas. Piedalījās ap 5 000 cilvēku. Deportāciju jautājuma aktualizēšana izvirzīja jautājumu par komunisma noziegumiem un, līdz ar to, par padomju varas leģitimitāti kopumā. Raidījumu vada Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieki Gints Apals un Edvīns Evarts.