Jau pēc pāris dienām svinēsim "Tīklā. TTT leģendas dzimšana" pirmizrādi. Tā ir filma par leģendāro sieviešu basketbola komandu TTT un tās pirmo kapteini Dzidru Uztupi-Karamiševu, caur kuras stāstu tiek atklāts ne tikai treniņu un sacensību dramatisms, bet arī jauno sportistu personīgie izaicinājumi, politiskais spiediens un drosme uzvarēt pat tos, kurus uzveikt nedrīkst. 

Ar "VFS Films" producentu Uldi Cekuli runājam par studijas jaunākajām filmām. Uldis nule atgriezies no Romas filmu festivāla, kur ar lieliem panākumiem izrādīta "VFS Films" līdzproducētā nudien aizraujošā filma "Dzīve bez scenārija" ("Living without a script"), kas ieguva skatītāju balvu. Filmas seanss Roberto Rosellīni meitas Izabellas Rosellīni un režisora drauga Tinto Brasa klātbūtnē bijis neaizmirstams piedzīvojums. Uldis stāsta arī par citām lentēm: Norvēģijas/Korejas kopdarbu "North South Man Woman" par Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas simbolisku saprecināšanu, un Indijas/Somijas kopdarbu "Redlight to Limelight" par sarkano lukturu kvartālu un kinomākslu. Sarunas noslēgumā vairāk uzmanības veltām Kristas Burānes filmai "Visi putni skaisti dzied". Mūsu klausītāji, kas atceras staigājamās un izdziedamās izrādes ar šādu pašu nosaukumu, būs sevišķi ieinteresēti visus izrādē aplūkotos apdraudētos putnus redzēt viņu dabiskajā vidē. Tuvplāni, skats no lidojuma, aktieru personiskā saikne ar dabu un tuviniekiem, un pāri visam vēstījums par to, kam jāpievērš uzmanība, kad domājam par putniem, mežu, dabu kopumā un mūsu nākotni.

Japāņu režisores Čie Hajakavas filma "Renuārs" (Renoir), kuras seansi Rīgas Starptautiskajā kino festivālā vēl būs skatāmi 24. un 25. oktobrī, ir pustoņos izturēts stāsts par iztēles dziedinošo spēku.

Šoreiz stāsts par Deivida Robertsa un Billija Šībara filmu "Monkas fragmenti" (Monk in Pieces), kuras seanss Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā gaidāms 21. oktobrī. Meredita Monka – komponiste, izpildītāja un starpdisciplinārā māksliniece – ir viena no mūsu laika izcilākajām mākslas pionierēm, lai gan viņas dziļā ietekme uz kultūru lielākoties nav nākusi viegli. Agrīnās recenzijas laikrakstā "New York Times" bija skarbas un seksistiskas. "Kauns dejas vārdam," rakstīja Klaivs Bārnss, bet Džons Rokvels komentēja: "Tik patiesi dīvaina kā maza, talantīga meitene." Tomēr, kā saka Monkas slavenais laikabiedrs Filips Glāss, "viņa starp mums visiem bija – un joprojām ir – neatkārtojami apdāvināta". Nākot no migrantu ģimenes, Monka neatlaidīgi izkaroja sev vietu vīriešu dominējošajā Ņujorkas mākslas vidē 60. un 70. gadu mijā, attīstot rīkles dziedājumu un balss kā universālas valodas filozofiju. "Monkas fragmenti" ir filma, kurā kā kustīgā attēla mozaīkā, kas sasaucas ar viņas daiļrades struktūru, satiekas mūzika, arhīva materiāli, animācija, intervijas ar viņas domubiedriem un radošajiem partneriem, tostarp arī ar Bjorku un Deividu Bērnu, Filipu Glāsu, un nesteidzīgas sarunas ar mākslinieci viņas darbnīcas virtuvē, kur vietas trūkuma dēļ organiski iestūķējusies arī vanna. Dokumentējot Monkas jaunāko darbu – performanci "Indras tīkls" –, māksliniece tiek konfrontēta ar mirstību: vai ir jelkāds viņas darbs, kuru iespējams atkārtot bez pašas klātbūtnes? Vai māksla bez sava radītāja zaudē arī savu skanējumu?

Jūlijas Lemkes un Annas Kohas režisētā filma “Cirka puika”, kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 19. un 25. oktobrī kino Splendid Palace, ir unikāls pēdējo Eiropas klejotāju, kādas Vācijas cirka ģimenes dokumentārs portretējums.

Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam, apvienojot spēkus ar vienu no pasaulē būtiskākajām kino atmiņas institūcijām Parīzes Sinematēku, ir tapusi sešu, no 1928. līdz 1999. gadam veidotu īsfilmu izlase “Parīze, kādu to redz...Francijas Sinematēka”, kas būs skatāma 19. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Islandiešu režisora Hlīnura Paulmasona filmā "Mīlestība, kas paliek" (The Love That Remains / Ástin Sem Eftir Er), kas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tiks izrādīta 17. un 21. oktobrī, ietverts gads ģimenes dzīvē, kurā vecāki pārvar šķiršanos.

Ar Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) iekļauto Frānsisa Forda Kopolas filmu "Saruna" (The Conversation), kuras seanss gaidāms 18. oktobrī, iepazīstina festivāla radošā direktore Sonora Broka.

Ar Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) iekļautajām filmām iepazīstina festivāla radošā direktore Sonora Broka. Kinorežisors, mūziķis un grafiskais dizaineris Lauri Mati Parpejs savā debijas spēlfilmā "Gaisma, kas nekad neapdziest", gluži kā 1986. gada The Smiths dziesmā, aizved turp, kur skan mūzika un sastopas cilvēki. Festivāla ietvaros filma tiks izrādīta 19. un 25. oktobrī.

Iesildoties rudens pirmizrāžu sezonai un Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) norisēm, runājam par četrām filmām, kas mūs sagaida jau oktobrī. Tās ir 1974. gadā tapusī bībele privātdetektīviem-introvertiem, Frānsisa Forda Kopolas filma "Saruna" ar Džīnu Hekmenu titullomā, Kannu galvenajā konkursā šogad par labāko režiju un par aktierdarbu apbalvotā brazīļu režisora Klebera Mendosas Filju ieniršana pagātnē un karnevāla matērijā filmā "Slepenais aģents", Jāņa Ābeles dokumentārais detektīvs, filma "Testaments", kurā tiek īstenota neparasta iecere – atšķetināt kādas ievērojamas personības pelnu urnas ceļojuma līkločus, un vēl viens ceļojums pagātnē – uz mežonīgajiem deviņdesmitajiem Latvijā, kad savu karjeru sāk apzinīgs Policijas akadēmijas absolvents Oskara Rupenheita filmā "Tumšzilais evaņģēlijs". Visas četras tik dažādās filmas sastopas krininālfilmas teritorijā, vai nu tieši izmantojot dotā žanra rīkus, vai arī izmantojot tos kā orientierus, lai atrastu jaunu leņķi skatījumam uz dokumentārā kino stāstniecības iespējām. Sonora Broka uz sarunu aicinājusi kinokritiķi un Riga IFF kuratori Dārtu Ceriņu, režisoru Jāni Ābeli un asociēto producentu Sergeju Timoņinu, lai kopīgi nofiksētu laikmetīgās kriminālfilmas (vai tā būtu krimināldrāma, detektīvs, policijas drāma, kriminālkomēdija vai krimināltrilleris) pazīmes un raksturu: gan še minētajās filmās, gan varbūt arī ārpus tām.

"Film Angels Productions” producents Jānis Kalējs, "Reddotmedia" režisore un producente Arta Ģiga, "BBrental" producents Roberts Vinovskis un Laura Adamoviča no kastinga aģentūras "Laika casting".

Nedēļā pēc Lieldienām – no 21. līdz 25. aprīlim – jau 25. reizi Latvijā notiks ekumēniskais kinoforums "Un Vārds tapa filma", par kuru Pirmo Lieldienu rītā plašāk vēsta kinozinātniece Anita Uzulniece.

Latvijas kino kontekstā lielu lomu spēlē vēsturiskais kino, tāpēc ir interesanti analizēt, kā stāstu ietekmē tā ievietošana konkrētā vēsturiskā kontekstā, kā arī cik šobrīd Latvijā un pasaulē ir aktuāli vēsturiskos notikumos balstīti kino naratīvi.

"Kad vēl tikai sāku strādāt savā profesijā, manī bija stipra pārliecība, ka man par visām varītēm jāpārliecina režisors par savu taisnību, un tas beidzās ar konfliktiem un nepatīkamām situācijām darba vidē. Bet ar laiku jau tu iemācies, ka kino – tā ir attiecību veidošana, un darbs lielā mērā notiek sarunās un ideju pasaulē, un tikai tad sākas praktiskais darbs," prāto režisors Armands Začs, ar kuru tiekamies, lai runātu par viņa debijas spēlfilmu "Mūžīgi jauni". No 13. marta tā skatāma Latvijas kinoteātros.

3. martā pirmizrādi Latvijā piedzīvojusi režisora Andra Gaujas īsfilma "Vērošanas māksla", kurā viņš pievērsies atklājumam par noslēpumaino Visuma rakstu, kas caurauž pasauli gan tās vislielākajā, gan vismazākajā mērogā. Filma jau saņēmusi atzinību vairākos starptautiskos festivālos...

Nupat kā sadalītas Berlīnes starptautiskā kino festivāla balvas ar Todu Heinsu žūrijas priekšgalā. Pirmo gadu Berlināles vadību pārņēmusi kino žurnāliste, kuratore Triša Tatla, kas jau 25 gadus ieņēmusi nozīmīgus amatus BFI, Bafta, pēdējos gados vadot Londonas BFI festivāla komandu. Berlināles programmā šogad startēja arī jauna konkursa programma debijas spēlfilmām, kuras nosaukums ir "Perspektīvas". Raidījumā vērtējam Berlināles publisko programmu, tajā novērojamās tendences, kā arī balvu sadalījumu. Runājam par Eiropas (arī citviet notiekošo) kinofestivālu filmu tirgu nozīmi šobrīd kino industrijā, kā arī to, vai starptautisko kinofestivālu balvas rada būtisku, paliekošu pēcefektu – ko tas dod filmai ārpus ražošanas valsts, un ko – mājās, filmas ražošanas valstī, un kāds ir nacionālās kino balvas svars vietējā skatītāja acīs. Tāpat aplūkojam lielās starptautiskās balvas: "EFA", "Zelta globusu", gaidāmo "Oskaru". Neskaitot to, ka Latvijai šis ir unikāls gads starptautisko apbalvojumu ziņā, kas ir tās tendences, par kurām varam runāt  ārpusfestivālu balvu nomināciju un apbalvojumu vēsmās? Diskusijā piedalās: producenti Inese Boka-Grūbe, Alise Ģelze un Dominiks Jarmakovičs, kā arī kino kritiķe, "RIGA IFF" kuratore Dārta Ceriņa.

Kino festivālu vēsture ir aizsākusies ar kādu sarīkojumu jau 1898. gada 1. janvārī, Monako. Vēlāk tam parādījās līdzinieki Turīnā, Milānā, Palermo, Hamburgā, un Prāgā. Savukārt pirmā balva tika pasniegta itāļu kinofestivālā, ko organizēja Limjēru brāļi 1907. gadā.

Pievēršamies Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” aktualizētai tēmai. Nominācijām netika izvirzīta Ivara Tontegodes filma “Anna LOL”, ekspertu komisijai komentējot, ka tā “novērtē filmas mākslinieciskās kvalitātes, tomēr nolemj filmu nominēšanai neizskatīt sakarā ar publiskajā telpā izskanējušajām filmas izveidē iesaistīto liecībām, kas norāda uz ētikas principu neievērošanu filmēšanas laukumā.” Raidījuma viesi dalās savā kino veidošanas pieredzē, kā arī iezīmē to, kāda ir starptautiskā prakse, lai nodrošinātu filmēšanas komandas, tai skaitā aktieru labbūtību filmēšanas procesa laikā. Studijā - intimitātes koordinatore Ieva Norvele, kino žurnāliste un kuratore Kristīne Simsone, producente un scenāriste Līga Gaisa, kā arī režisori Uģis Olte un Armands Začs.

Viss esot aizsācies ar baltvīna pudeli. Volkera Hassemera, Berlīnes senatora kultūras jautājumos, un Berlināles Foruma līdzdibinātājas Ērikas Gregoras pārdomas pie vīna glāzes, kā sniegt lielāku atpazīstamību Eiropas kino, atrada dzirdīgas ausis. Tika nolemts 1988. gadā, ko Eiropas Savienība bija pasludinājusi par Eiropas kino un televīzijas gadu, noorganizēt svinīgu pasākumu “Made in Europe” jeb Eiropā radīta kino godināšanai.

Šonedēļ uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce" - aktuāls un ironijas piepildīts stāsts, kas ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt pat visbezcerīgāko no vecāku sapulcēm, norāda filmas veidotāji. Orests Silabriedis "Pa ceļam ar Klasiku" uz sarunu aicināja filmas režisori Martu Elīnu Martinsoni.