"No konkrētām mantām cilvēka intīmākais īpašums ir viņa GRĀMATA. … Man nebija gardēža bibliotēka, man nebija grāmatas sevišķi dārgos vai mākslinieciskos sējumos, bet katra grāmata bija saaugusi ar manu tapšanas gaitu," raksta Zenta Mauriņa. "Īsa rindkopa, kur daudz kas ir pateikts. Grāmatas vērtība vispār, kā gara darbs un kā ideju noliktava, ko kāds ir izdomājis,” atzīst Vaira Vīķe-Freiberga.

"Daiļlabo, ko senais grieķis apzīmēja ar vārdu kaloskagatos, latvietis apzīmē ar vārdu balts. Tāpat kā senajam grieķi, arī dainu latvietim daiļais ir labs un ļaunais nekad nav daiļš," raksta Zenta Mauriņa. „Šais rindās ir manāma atsauce ne tik vien uz krievu mistiķa darbiem, ko viņa citē, bet arī uz Platona darbiem, kur ļoti izvērsti notiek debates, Platons pieraksta Sokrātam un viņa mācekļiem, kas ir labais, kas ir skaistais, kurš ir labāks par otru, kas ir daiļlabais,” analizē Vaira Vīķe-Freiberga.

Darba prieku latvietis pazīst dziļāk, nekā tā pretstatu PATAPU. Pats vārds „patapa” mūsu literatūrā tiek reti lietots: kā apburta princese tas dus vārdnīcas slejās un viena otra dzejnieka grāmatā," raksta Zenta Mauriņa. "Dainās tāds jēdziens kā patapa nav pārāk dziļi apcerēts. Bet netieši mēs redzam, ka, protams, mūsu senči saprata, ka viss dzīvē iet cikliski, veidojas un eksistē," norāda Vaira Vīķe-Freiberga.

"Draudzība ir dāvana, ko cilvēks saņem neatkarīgi no saviem nopelniem un grēkiem. Draudzība ir jāsāk katru dienu no jauna," raksta Zenta Mauriņa. "Man arī šķiet, ka var būt skaista draudzība, kur nav bijis jācieš savu draugu dēļ. Varbūt kādreiz kādas neērtības jāpārdzīvo, piepūle jāpieliek," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga.  

"Biedra izvēli nenosaka tik daudz personīgā gaume, kā darba vieta un nepieciešamība. Cilvēkam var būt divi, trīs draugi, bet biedrs var būt katrs, kas atrodas ar viņu vienādos dzīves apstākļos. Viskrāšņākos biedriskuma piemērus sniedz kareivju dzīve, raksta Zenta Mauriņa. ""Par šo biedriskumu vai likteņbiedriem, man šķiet, ka vienādi varētu liecināt gan tie, kas bijuši izsūtīti uz Sibīriju, gan tiek, kas vairākus gadus savas dzīves pavadīja saspiesti bēgļu nometnēs Vācijas dažādās okupācijas zonās un citur. Šāds biedriskums bieži ir tas, kas palīdz pārdzīvot tādos apstākļos, kad varētu šķist, ka nav nekādu cerību izdzīvot," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga.

"Manas Prieka baznīcas priesteri ir Poruks, kas sāpēs smaida, Munte, kas akls būdams, pielūdz sauli, Bēthovens, kas, kurls būdams, uzgavilēja priekam, Dostojevskis, kas, cietumā sēdēdams, sumināja dzīvību un brīvību," raksta Zenta Mauriņa. "Daudzi ir zaudējuši dzimteni, mājas un tuviniekus un ir centušies tikt tam pāri, un meklēt prieku un līdzsvaru. Dažiem šis līdzsvars bijis gūstams kontaktā ar dabu, citiem kontaktā ar tiem, ko Mauriņa sauca par dižgariem," bilst Vaira Vīķe-Freiberga.

"Draudzībai es ticu kā saulei debesīs, kas pie mums ziemeļos tik reti spīd," raksta Zenta Mauriņa.  "Var manīt no Mauriņas rakstiem, ka viņai pietrūka draudzības, it sevišķi viņai pietrūka tāda vide, kādu bija pazinusi jaunībā Latvijā," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga.

Šomēnes savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, un 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim abām decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ik dienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe-Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas.

"Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē," raksta Zenta Mauriņa. "Tie, kas ir aizrautīgi dārznieki, kā es, un seko līdzi jaunumiem dārza pasaulē, var tikai apstiprināt to, ka cilvēka spējas palīdzēt dabai kļūt krāšņākai un dažādotākai līdz šim izskatās gandrīz neierobežotas. Tomēr ceriņu par ābolu nepārvērtīsim, savas robežas ir jāsaprot, ir nepieciešama zināma pazemība dabas priekšā, skaidro Vaira Vīķe-Freiberga.

Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga. Nevis pieķerties šai pasaulei un tās skaistumam ir neprātīgi, neprātīgi ir pieķerties cilvēkam un lietām tā, it kā tās būtu mūžīgas, raksta Zenta Mauriņa. „Šajos vārdos dzirdama atskaņa no jau citviet „Sirds mozaīkā” izteiktas domas (..) Šeit ir atkārtojums par pašu jēdzienu, bet detaļas, ko viņa sniedz, ir svaigas, ir citādas. Viņa atgriežas pie domas, ko izsaka atkal ar citiem vārdiem," min Vaira Vīķe-Freiberga.

"Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. (..) Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu," raksta Zenta Mauriņa. "Latviešiem ir tiešām nācies zaudēt daudz attiecībā uz materiālām vērtībām. (..) Vai tamdēļ viņi var atļauties pārākuma smaidu pret citiem, es neesmu droša. Man šķiet, ka latviešu attieksme pret mantu un bagātību ir tikpat dažāda kā citiem," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga.

Tikai savrupībā un klusumā cilvēks saskaras ar savu Dievu un svētumu. Un, ja cilvēkam pašam nav savas svētnīcas, savu svinamu dienu, savu noslēpumu, viņš zaudē cilvēciskās dzīves cieņu, raksta Zenta Mauriņa. "Ir labi, ja cilvēks atvēl zināmu un svētu laiku ne tik vien saskarei ar Dievu, neticīgam tas ir grūtāk. Vismaz saskarei pašam ar savu dvēseli, ar savu esmi," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga.

"Vēl viens prieka priekšnoteikums ir savrupība un klusums. Cilvēks, dzīvojot barā, neviļus aiz pašuzturēšanās dziņas pielāgojas baram," raksta Zenta Mauriņa. „Savrupība un klusums ir nepieciešama garīgai izaugsmei, tas ir kardināls likums, ko tieši vai netieši, uzsvērti vai mazāk uzsvērti atzīst visas pasaules lielās reliģijas un arī daudzas tā sauktās primitīvās reliģijas,” norāda Vaira-Vīķe Freiberga.

"Jāatrod līdzsvars starp veselīgu pašapziņu un cēlu rimtību. Pārāk liela pašapziņa noved pašdievināšanā, paštaisnīgumā, despotismā un lieluma mānijā," raksta Zenta Mauriņa.  "Labākais ko vecāki un skolotāji var bērnam ieaudzināt ir šo veselīgo līdzsvaru – tev ir kā cilvēkam, kā personai sava vērtība, tā tev nav ne jāizpelnās, ne jānopērk, ne citādi jāizcīna. Cilvēkam katram no dzimšanas ir sava vērtība. Taču viņam ir reālistiski jāskatās uz sevi," uzskata Vaira Vīķe-Freiberga.

"Par patiesu dāvanu var tikai tur runāt, kur dāvinātājs tikpat laimīgs, kā dāvanu saņēmējs, kur robeža starp došanu un ņemšanu izdzēsta," raksta Zenta Mauriņa. "Par dāvināšanas prieku es varu teikt daudz laba, jo gan savā trimdas posmā, kad dzīvoju Kanādā, gan Latvijā man nācies būt lieciniecei daudziem cēliem dāvināšanas piemēriem. Kaut vai Vītola fonds ar stipendijām, kas ar katru gadu aug skaitā. Tā ir dāvināšana bez personīgā labuma. Priecājos, ka ir daudz ļaudis Latvijā, kas prot dāvināt. Lai viņiem veselība un spēks!" bilst Vaira Vīķe-Freiberga.

"Prieks, par kuru es šodien gribu runāt, ir ļoti nopietna lieta, ko nedrīkst sajaukt ar izpriecu vai baudu. Tas ir heroiskā cilvēka prieks, heroiskā cilvēka, kas nevairās no sāpēm, kas, nolaidies viņu vistumšākajā dzelmē, atzinis to nenovēršamību un ar iekšēju spēku pārvarējis tās," raksta Zenta Mauriņa. "Der pārlasīt Pumpura "Lāčplēsi" un mūsu tautas pasakas, jo tā doma par varoniskām cīņām pret pārspēku ir tā, kas vadīja Latvijas trešo atmodu. Mums jāuzmanās, lai kā saka angļu paruna bērniņu neizmetam ārā ar vannas ūdentiņu. Bet atcerēties, ka ir brīži, ka varonība ir dzīvē nepieciešama," bilst Vaira Vīķe-Freiberga.

"Darbs neļauj ieurbties sāpēs. Darbs ir laika iznīcinātājs, kas ciešanās šķiet apstājies. Darbs kā mazs zvēriņš aprij laiku: jo intensīvāk strādājam, jo ātrāk aizrit laiks, mūs aiznesdams savā plūdumā," raksta Zenta Mauriņa. "Zenta Mauriņa cenšas teikt, ka darbu nevajag uzskatīt kā sodu, kā Dieva uzliktu lāstu vai ļaunumu, ka darbam ir arī sava ļoti pozitīva puse," komentē Vaira Vīķe-Freiberga.

Zenta Mauriņa: Minēšu līdzekli, kas vienādi glābj no grūtsirdības kā ikdienišķo, tā arī izcilo cilvēku. Un tas ir darbs, un sevišķi tas darbs, kas saistīts ar apziņu, ka mūsu roku veiklība, mūsu gara izveicība kādam dzīvam cilvēkam ir nepieciešama.  "Zenta Mauriņa mūža garumā tiešām nemitīgi strādāja un strādāja ar pūlēm, jo viņai bija grūti rakstīt. Tas viņai prasīja lielu fizisku piepūli, bieži arī sāpes, fiziskas sāpes. Šis rindkopa dod tādu kā mājieni, ka viņas bērnībā un jaunībā kroplis tika uzskatīts kā nepilnvērtīgs cilvēks. Vēl šodien sabiedrībai ar to ir jācīnās," vērtē Vaira Vīķe-Freiberga.