Vada: Valters Zariņš, Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis un Andris Levāns.
Kultūras, ideju, notikumu vēsturei veltītajā raidījumā “Vēstures ķīlis” filozofi un vēsturnieki - Latvijas Universitātes doktoranti (LU) Valters Zariņš un Krišjānis Lācis, LU prof., Raivis Bičevskis un LU asoc. prof. Andris Levāns dažādu izglītojoši atcerīgu interviju, sarunu, diskusiju, lasījumu un intervenču ceļā veidos šādus gaistošus vēstures ķīļus, laika okeāna mainīgajās straumēs dzenot ķīļus un būvējot plostus, lai pārlaistu pagājības vētru, uzceltu nogrimušo un kopā ar Faustu teiktu: “mirkli, tu esi skaists, jel stājies!” Apstādinātais, izteikts vārdos, iegūst pārlaicīgu raksturu, kas izmaina likteņus. "Vēstures ķīlī" visi laiki ir klātesoši, tie plūst un šaudās visos virzienos, un nekas nav tā vienkārši beidzies vai aizmirsts.
Kādā klasiskā videospēlē Persijas princis saka šādi: “vairums ļaužu domā, ka laiks ir kā upe, kas droši un raiti plūst vienā virzienā, bet es esmu redzējis laika seju un varu teikt, ka šie ļaudis maldas. Laiks ir okeāns vētras laikā.” Tiešām, laiks nav noslēgts, pabeigts un viengabalaini paredzams veselums. Laika vētrainais okeāns sastāv no paralēlām strāvām, dīvainas cēlonības, milzīgiem pretrunu viļņiem, kustības visos virzienos un mānīga klusuma, zem kura slēpjas sen nogrimuši vraki un bīstami rifi. Vienīgais, kas cilvēkam šīs laika jūras priekšā atliek, ir atmiņa un vārdi, kas mainīgajā kustībā iedzītu ķīli un kaut uz brīdi laika viļņus pieturētu, ļaujot pārskatīt nemierīgos ūdeņus un izceltu tajos sen slēpto, nogrimušo, aizmirsto. Bet tikai uz brīdi. Vārdos satvertās un izstāstītās atmiņas, tik plūdenas un gaistošas, var saukt par vēsturi, laika okeānā iedzītu ķīli kā īslaicīgu pieturas punktu. Pati stāstītā un atminētā vēsture ir kā ķīlis, kas satur kopā kuģi, kuram īsu brīdi ļauts droši mērot nemierīgo laika okeānu.
All content for Vēstures ķīlis is the property of Radio NABA and is served directly from their servers
with no modification, redirects, or rehosting. The podcast is not affiliated with or endorsed by Podjoint in any way.
Vada: Valters Zariņš, Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis un Andris Levāns.
Kultūras, ideju, notikumu vēsturei veltītajā raidījumā “Vēstures ķīlis” filozofi un vēsturnieki - Latvijas Universitātes doktoranti (LU) Valters Zariņš un Krišjānis Lācis, LU prof., Raivis Bičevskis un LU asoc. prof. Andris Levāns dažādu izglītojoši atcerīgu interviju, sarunu, diskusiju, lasījumu un intervenču ceļā veidos šādus gaistošus vēstures ķīļus, laika okeāna mainīgajās straumēs dzenot ķīļus un būvējot plostus, lai pārlaistu pagājības vētru, uzceltu nogrimušo un kopā ar Faustu teiktu: “mirkli, tu esi skaists, jel stājies!” Apstādinātais, izteikts vārdos, iegūst pārlaicīgu raksturu, kas izmaina likteņus. "Vēstures ķīlī" visi laiki ir klātesoši, tie plūst un šaudās visos virzienos, un nekas nav tā vienkārši beidzies vai aizmirsts.
Kādā klasiskā videospēlē Persijas princis saka šādi: “vairums ļaužu domā, ka laiks ir kā upe, kas droši un raiti plūst vienā virzienā, bet es esmu redzējis laika seju un varu teikt, ka šie ļaudis maldas. Laiks ir okeāns vētras laikā.” Tiešām, laiks nav noslēgts, pabeigts un viengabalaini paredzams veselums. Laika vētrainais okeāns sastāv no paralēlām strāvām, dīvainas cēlonības, milzīgiem pretrunu viļņiem, kustības visos virzienos un mānīga klusuma, zem kura slēpjas sen nogrimuši vraki un bīstami rifi. Vienīgais, kas cilvēkam šīs laika jūras priekšā atliek, ir atmiņa un vārdi, kas mainīgajā kustībā iedzītu ķīli un kaut uz brīdi laika viļņus pieturētu, ļaujot pārskatīt nemierīgos ūdeņus un izceltu tajos sen slēpto, nogrimušo, aizmirsto. Bet tikai uz brīdi. Vārdos satvertās un izstāstītās atmiņas, tik plūdenas un gaistošas, var saukt par vēsturi, laika okeānā iedzītu ķīli kā īslaicīgu pieturas punktu. Pati stāstītā un atminētā vēsture ir kā ķīlis, kas satur kopā kuģi, kuram īsu brīdi ļauts droši mērot nemierīgo laika okeānu.
Ideju spēks un vēsture: par ideju vēstures aktualitāti sarunājas R.Bičevskis un A.Levāns
Vēstures ķīlis
55 minutes
3 years ago
Ideju spēks un vēsture: par ideju vēstures aktualitāti sarunājas R.Bičevskis un A.Levāns
“Bet par elli, madam, jums gan trūkst ideju!”, rakstīja Heinrihs Heine savās “Idejās” (1927); romantiķu garā viņš ironizēja par pārāk banāliem priekšstatiem, kurus tobrīd sabiedrība bija radījusi par cilvēku, pasauli un realitāti. Bet – vai pēdējie divi gadsimti nav pierādījuši to, ka nav tādas elles, kuru nevarētu radīt idejas? Idejām ir spēks – šo tēzi neviens pat necentīsies apstrīdēt, taču diez vai izdosies bez pūlēm sniegt īsu un kodolīgu tās pamatojumu vienā teikumā.
Par ideju spēku rakstījuši daudzi jau kopš Franču revolūcijas; ideju spēku piesaukuši un nolādējuši, un sapratuši to, ka idejām ir ne tikai spēks, bet arī vēsture – liktenis, kurš reiz idejiski redzēto un uzrakstīto dzen pa neredzamām trajektorijām un ietekmē indivīdu, kopienu un veselu sabiedrību dzīvi.
Kā īsti ir ar ideju spēku un ideju vēsturi? Vai apzināties ideju vēsturi ir tikpat svarīgi kā apzināties ideju spēku? Kāda ir ideju vēstures aktualitāte šodien? Vai idejas ir tās, kas virza finanšu straumes, tanku kolonnas un plosa prātus tikpat lielā mērā kā miesu? Vai ir svarīgi zināt, kādas un kuras idejas šobrīd vada manu dzīvi, rīcību un skatienu?
Raidījumā par ideju vēstures aktualitāti sarunājas Latvijas Universitātes prof. Raivis Bičevskis un Latvijas Universitātes asoc. prof. Andris Levāns.
Vēstures ķīlis
Vada: Valters Zariņš, Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis un Andris Levāns.
Kultūras, ideju, notikumu vēsturei veltītajā raidījumā “Vēstures ķīlis” filozofi un vēsturnieki - Latvijas Universitātes doktoranti (LU) Valters Zariņš un Krišjānis Lācis, LU prof., Raivis Bičevskis un LU asoc. prof. Andris Levāns dažādu izglītojoši atcerīgu interviju, sarunu, diskusiju, lasījumu un intervenču ceļā veidos šādus gaistošus vēstures ķīļus, laika okeāna mainīgajās straumēs dzenot ķīļus un būvējot plostus, lai pārlaistu pagājības vētru, uzceltu nogrimušo un kopā ar Faustu teiktu: “mirkli, tu esi skaists, jel stājies!” Apstādinātais, izteikts vārdos, iegūst pārlaicīgu raksturu, kas izmaina likteņus. "Vēstures ķīlī" visi laiki ir klātesoši, tie plūst un šaudās visos virzienos, un nekas nav tā vienkārši beidzies vai aizmirsts.
Kādā klasiskā videospēlē Persijas princis saka šādi: “vairums ļaužu domā, ka laiks ir kā upe, kas droši un raiti plūst vienā virzienā, bet es esmu redzējis laika seju un varu teikt, ka šie ļaudis maldas. Laiks ir okeāns vētras laikā.” Tiešām, laiks nav noslēgts, pabeigts un viengabalaini paredzams veselums. Laika vētrainais okeāns sastāv no paralēlām strāvām, dīvainas cēlonības, milzīgiem pretrunu viļņiem, kustības visos virzienos un mānīga klusuma, zem kura slēpjas sen nogrimuši vraki un bīstami rifi. Vienīgais, kas cilvēkam šīs laika jūras priekšā atliek, ir atmiņa un vārdi, kas mainīgajā kustībā iedzītu ķīli un kaut uz brīdi laika viļņus pieturētu, ļaujot pārskatīt nemierīgos ūdeņus un izceltu tajos sen slēpto, nogrimušo, aizmirsto. Bet tikai uz brīdi. Vārdos satvertās un izstāstītās atmiņas, tik plūdenas un gaistošas, var saukt par vēsturi, laika okeānā iedzītu ķīli kā īslaicīgu pieturas punktu. Pati stāstītā un atminētā vēsture ir kā ķīlis, kas satur kopā kuģi, kuram īsu brīdi ļauts droši mērot nemierīgo laika okeānu.
