Vada: Valters Zariņš, Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis un Andris Levāns.
Kultūras, ideju, notikumu vēsturei veltītajā raidījumā “Vēstures ķīlis” filozofi un vēsturnieki - Latvijas Universitātes doktoranti (LU) Valters Zariņš un Krišjānis Lācis, LU prof., Raivis Bičevskis un LU asoc. prof. Andris Levāns dažādu izglītojoši atcerīgu interviju, sarunu, diskusiju, lasījumu un intervenču ceļā veidos šādus gaistošus vēstures ķīļus, laika okeāna mainīgajās straumēs dzenot ķīļus un būvējot plostus, lai pārlaistu pagājības vētru, uzceltu nogrimušo un kopā ar Faustu teiktu: “mirkli, tu esi skaists, jel stājies!” Apstādinātais, izteikts vārdos, iegūst pārlaicīgu raksturu, kas izmaina likteņus. "Vēstures ķīlī" visi laiki ir klātesoši, tie plūst un šaudās visos virzienos, un nekas nav tā vienkārši beidzies vai aizmirsts.
Kādā klasiskā videospēlē Persijas princis saka šādi: “vairums ļaužu domā, ka laiks ir kā upe, kas droši un raiti plūst vienā virzienā, bet es esmu redzējis laika seju un varu teikt, ka šie ļaudis maldas. Laiks ir okeāns vētras laikā.” Tiešām, laiks nav noslēgts, pabeigts un viengabalaini paredzams veselums. Laika vētrainais okeāns sastāv no paralēlām strāvām, dīvainas cēlonības, milzīgiem pretrunu viļņiem, kustības visos virzienos un mānīga klusuma, zem kura slēpjas sen nogrimuši vraki un bīstami rifi. Vienīgais, kas cilvēkam šīs laika jūras priekšā atliek, ir atmiņa un vārdi, kas mainīgajā kustībā iedzītu ķīli un kaut uz brīdi laika viļņus pieturētu, ļaujot pārskatīt nemierīgos ūdeņus un izceltu tajos sen slēpto, nogrimušo, aizmirsto. Bet tikai uz brīdi. Vārdos satvertās un izstāstītās atmiņas, tik plūdenas un gaistošas, var saukt par vēsturi, laika okeānā iedzītu ķīli kā īslaicīgu pieturas punktu. Pati stāstītā un atminētā vēsture ir kā ķīlis, kas satur kopā kuģi, kuram īsu brīdi ļauts droši mērot nemierīgo laika okeānu.
All content for Vēstures ķīlis is the property of Radio NABA and is served directly from their servers
with no modification, redirects, or rehosting. The podcast is not affiliated with or endorsed by Podjoint in any way.
Vada: Valters Zariņš, Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis un Andris Levāns.
Kultūras, ideju, notikumu vēsturei veltītajā raidījumā “Vēstures ķīlis” filozofi un vēsturnieki - Latvijas Universitātes doktoranti (LU) Valters Zariņš un Krišjānis Lācis, LU prof., Raivis Bičevskis un LU asoc. prof. Andris Levāns dažādu izglītojoši atcerīgu interviju, sarunu, diskusiju, lasījumu un intervenču ceļā veidos šādus gaistošus vēstures ķīļus, laika okeāna mainīgajās straumēs dzenot ķīļus un būvējot plostus, lai pārlaistu pagājības vētru, uzceltu nogrimušo un kopā ar Faustu teiktu: “mirkli, tu esi skaists, jel stājies!” Apstādinātais, izteikts vārdos, iegūst pārlaicīgu raksturu, kas izmaina likteņus. "Vēstures ķīlī" visi laiki ir klātesoši, tie plūst un šaudās visos virzienos, un nekas nav tā vienkārši beidzies vai aizmirsts.
Kādā klasiskā videospēlē Persijas princis saka šādi: “vairums ļaužu domā, ka laiks ir kā upe, kas droši un raiti plūst vienā virzienā, bet es esmu redzējis laika seju un varu teikt, ka šie ļaudis maldas. Laiks ir okeāns vētras laikā.” Tiešām, laiks nav noslēgts, pabeigts un viengabalaini paredzams veselums. Laika vētrainais okeāns sastāv no paralēlām strāvām, dīvainas cēlonības, milzīgiem pretrunu viļņiem, kustības visos virzienos un mānīga klusuma, zem kura slēpjas sen nogrimuši vraki un bīstami rifi. Vienīgais, kas cilvēkam šīs laika jūras priekšā atliek, ir atmiņa un vārdi, kas mainīgajā kustībā iedzītu ķīli un kaut uz brīdi laika viļņus pieturētu, ļaujot pārskatīt nemierīgos ūdeņus un izceltu tajos sen slēpto, nogrimušo, aizmirsto. Bet tikai uz brīdi. Vārdos satvertās un izstāstītās atmiņas, tik plūdenas un gaistošas, var saukt par vēsturi, laika okeānā iedzītu ķīli kā īslaicīgu pieturas punktu. Pati stāstītā un atminētā vēsture ir kā ķīlis, kas satur kopā kuģi, kuram īsu brīdi ļauts droši mērot nemierīgo laika okeānu.
“Godātais kolēģa kungs…” Herdera Institūta Rīgā fasetes
Vēstures ķīlis
50 minutes
3 years ago
“Godātais kolēģa kungs…” Herdera Institūta Rīgā fasetes
1921. gadā dibinātais Herdera Institūts Rīgā bija vācbaltiešu augstākās izglītības iestāde, kuras pastāvēšanas laikā (līdz 1939. gadam) Rīgu institūta uzaicināti apmeklē virkne tā laika ievērojamāko zinātnieku un filozofu.
Lai kādas būtu institūta pastāvēšanas problēmas finansiālā, starpnacionāli kulturālā, zinātnes organizācijas vai politiskā aspektā, tas nodrošināja to, ka Rīgas akadēmiskā vide, studenti un interesenti saskarās ar izciliem un neordināriem filozofiskās domas un zinātniskās prakses paraugiem. Martins Heidegers, Osvalds Špenglers, Ludvigs Klāgess, Jozefs Nādlers, J. J. fon Ikskils, Alfreds L. Vēgeners, Makss Planks, Rūdolfs K. Oikens, Makss Šēlers un daudzi citi pabija Rīgā un viņu priekšlasījumu pēdas palika klausītāju prātos. Vai šodien ir svarīgi atcerēties par Herdera Institūtu Rīgā?
Par Herdera Institūta viesiem un viņu atstātajām pēdām sarunājas Raivis Bičevskis un Krišjānis Lācis.
Vēstures ķīlis
Vada: Valters Zariņš, Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis un Andris Levāns.
Kultūras, ideju, notikumu vēsturei veltītajā raidījumā “Vēstures ķīlis” filozofi un vēsturnieki - Latvijas Universitātes doktoranti (LU) Valters Zariņš un Krišjānis Lācis, LU prof., Raivis Bičevskis un LU asoc. prof. Andris Levāns dažādu izglītojoši atcerīgu interviju, sarunu, diskusiju, lasījumu un intervenču ceļā veidos šādus gaistošus vēstures ķīļus, laika okeāna mainīgajās straumēs dzenot ķīļus un būvējot plostus, lai pārlaistu pagājības vētru, uzceltu nogrimušo un kopā ar Faustu teiktu: “mirkli, tu esi skaists, jel stājies!” Apstādinātais, izteikts vārdos, iegūst pārlaicīgu raksturu, kas izmaina likteņus. "Vēstures ķīlī" visi laiki ir klātesoši, tie plūst un šaudās visos virzienos, un nekas nav tā vienkārši beidzies vai aizmirsts.
Kādā klasiskā videospēlē Persijas princis saka šādi: “vairums ļaužu domā, ka laiks ir kā upe, kas droši un raiti plūst vienā virzienā, bet es esmu redzējis laika seju un varu teikt, ka šie ļaudis maldas. Laiks ir okeāns vētras laikā.” Tiešām, laiks nav noslēgts, pabeigts un viengabalaini paredzams veselums. Laika vētrainais okeāns sastāv no paralēlām strāvām, dīvainas cēlonības, milzīgiem pretrunu viļņiem, kustības visos virzienos un mānīga klusuma, zem kura slēpjas sen nogrimuši vraki un bīstami rifi. Vienīgais, kas cilvēkam šīs laika jūras priekšā atliek, ir atmiņa un vārdi, kas mainīgajā kustībā iedzītu ķīli un kaut uz brīdi laika viļņus pieturētu, ļaujot pārskatīt nemierīgos ūdeņus un izceltu tajos sen slēpto, nogrimušo, aizmirsto. Bet tikai uz brīdi. Vārdos satvertās un izstāstītās atmiņas, tik plūdenas un gaistošas, var saukt par vēsturi, laika okeānā iedzītu ķīli kā īslaicīgu pieturas punktu. Pati stāstītā un atminētā vēsture ir kā ķīlis, kas satur kopā kuģi, kuram īsu brīdi ļauts droši mērot nemierīgo laika okeānu.
