“Vairāk par visu man bija bail, ka neviens neklausīsies,” atzīst Justīne Savitska. "Ja neviena cilvēka dzīvē šis stāsts nebūtu ienācis, gabaliņš manas un vecāku dzīves būtu iztērēts bezjēdzīgi, izmests. Bet cilvēki klausījās – runāja par latgaliešu valodu, leksiku, dokumentālā stāsta formu un to, kas ir cilvēki, kuri parādās medijos, vai tie jāuztver par varoņiem. Kas ir vissvarīgākais – klausītāji stāstīja savus stāstus.”