Maija ir pasniedzēja Rīgas Tehniskajā Universitātē un Vidzemes Augstskolā, laulībā ar vīru viņa ir 17 gadus, no kuriem lielāko daļu ir pavadījusi mācoties pieņemt savu reproduktīvo traumu, jeb neauglību.

Šobrīd Maija ir mamma diviem brīnišķīgiem bērniem - adoptētam dēlam un aizbildnībā pieņemtai meitiņai. Pavisam nesen Maija ir ieguvusi doktora grādu sociālajās zinātnēs.

Saruna ar Maiju ir atklāta, dziļa un pārsteidzoša. Tā neatstāj vienaldzīgu un rosina pārdomas. Maijas valoda ir plūstoša un bagāta un viņas minētie piemēri ir uzskatāmi un praktiski.

Sarunas laikā Maija dalās par savu neauglības pieredzi, sērošanas procesu un ceļu līdz adopcijai, par drosmi ieskatīties savas dvēseles dziļumos, atzīt sev un otram, ka patiesībā nevēlas turpināt savu dzimtu.

Maija atklāti stāsta par pēc adopcijas piedzīvoto “pēcdzemdību” depresiju, ēšanas traucējumiem, perfekcionismu, iekšējo konfliktu un sevis pieņemšanu. Par šaubām, pieņemot lēmumu adoptēt bērnu un nenobīšanos no ārstu noteiktajām diagnozēm. Maijas pārdomas par savu bērnu bioloģiskajiem vecākiem pauž cieņu un pateicību.

Pāri visam šis ir stāsts par dvēseles nakti, pēc kuras reiz ataust diena un vairs nav nosodījuma ne pret sevi, ne otru. Maijas stāsts ir iedvesmojošs. Tas ir stāsts par dzīvesspēku un cerību. Maija nebeidz pārsteigt.