Vatikāna II koncils reliģisko brīvību pamato ar personas cieņas neatņemamo būtību. Taču vienlaikus izceļ, ka reliģiskā brīvība ir arī Atklāsmes aicinājums kādēļ kristieši tas ir ļoti radikāli jāievēro. Kristus ar savu dzīves un mācības piemēru mums atklāj un dod piemēru, kā respektēt un īstenot reliģisko brīvību. Citiem vārdiem sakot, ticība ir brīvības auglis, ko nevar vardarbīgi uzspiest, bet brīvi pieņemt vai noraidīt. Kristieša pienākums ir dzīvot dzīvi, kas liecinātu par brīvību un patiesību, kas pati var pārliecināt cilvēkus kas meklē Dievu. Tas nenozīmē, ka kristiešiem nav tiesību, ko brīvi var īstenot, bet savas tiesības tie īsteno cieņpilnā veidā un sludina evaņģēliju, bet ne ar "ne-evaņģēliskeim" paņēmieniem, tas ir, vardarbīgi ar varu. Cilvēku individuālas atbildības apziņa nostiprinājusies pieprasa jaunas attiecības, ko jārespektē un jāgarantē ar valsts likumdošanu lai sabiedrība, kas kļūst aizvien dažādāka spētu dzīvot mierā un saticībā.